Latvijā zināmas ap 4000 sēņu sugas, no tām ap 2000 – mikroskopiskās. Latvijā sēņu pētīšana aizvien vēl ir tāds “tumšais lauciņš” – tās pie mums ir pētītas ļoti maz, jo nedaudzajiem speciālistiem un amatieriem nav iespējams aptvert visas sēņu grupas. Tādēļ sugu skaits varētu būt krietni lielāks. Iemesls tam droši vien ir tāds, ka sēnes ir tik neaprēķināmi un nepateicīgi “radījumi”, ka prātīgs cilvēks tām klāt neķeras. Protams, arī sēnēm ir savas labās īpašības, salīdzinot ar citiem pētījumu objektiem. Tās nekož, ja tās ņem rokā, un nebēg projām, ja tās grib tuvāk apskatīt.

Diemžēl jāapbēdina Dabasdati.lv lietotāji, ka pēc fotogrāfijām noteikt sēņu sugu ir ļoti sarežģīti. Turklāt, jo nopietnāks speciālists, jo mazāka iespēja, ka tas uzņemsies sēņu noteikšanu pēc foto. Sēņu noteikšanā šobrīd lieto gēnu sekvenču analīzes vai vismaz mikroskopiskās pazīmes (sporas, cistīdas, virsmiziņas veidojumi un citi elementi).

Protams, ir ģintis un pat sugas, kuras iespējams noteikt arī pēc kvalitatīvas fotogrāfijas. To, kas ir kvalitatīva fotogrāfija, labāk zinās pateikt profesionālie fotogrāfi, tādēļ vairāk pievērsīšos tam, kā un kādas pazīmes būtu jāredz, lai noteikšana būtu pēc iespējas sekmīgāka.

Fotogrāfijā noderīgs var būt mērogs. Ja nav pie rokas lineāla, var izlīdzēties ar kādu citu priekšmetu vai dabā atrastu objektu, kam zināms izmērs. Attēlā pa labi izmantots pienenes zieds. Parastais lāčpurns.
Foto: Inita Dāniele.

Vispirms kā nederīgas jāatmet pāraugušas, apsalušas, lietū pārmirkušas vai citādi izmainījušās sēnes. Pat ja pieredzējis speciālists spēs noteikt arī gandrīz sabrukušu celmenes augļķermeni, kopējai ainai tas nedos neko, jo no tāda attēla nevar rasties priekšstats par šīs sēnes izskatu. Savukārt apsalušas, apkaltušas vai lietū pārmirkušas sēnes ļoti maina krāsu.

Tāpat nav izmantojami attēli ar ļoti jaunām sēnēm, kuru augļķermenis tikko sācis attīstīties. Šādos attēlos pat pūpēdi no cepurīšu sēnes neatšķirt, kur nu vēl sīkāk.

Vislabāk, ja ir atrasti vairāki augļķermeņi dažādās attīstības stadijās, jo daudzas pazīmes izmainās ne vien dienu, bet pat stundu laikā.

Pirmais, kas būtu jānoskaidro, ir augļķermeņa forma, lai pievienotu savu atradumu attiecīgajai morfoloģiskajai grupai (piepe, klājpiepe, pūpēdis, korallene, vālene, cepurīšu sēne utt.).

Ja augļķermenim var izšķirt cepurīti un kātiņu, esam nonākuši pie

cepurīšu sēnes.

(Ir arī izņēmumi ar reducētu kātiņu, kur augļķermeņi sāniski piestiprinājušies koksnei vai citam substrātam; cepurīte un kātiņš ir arī atsevišķām piepju sēnēm, bet to konsistence ir koksnaina vai ļoti sīksta (kātiņpiepes u.c.).)

Nākamais solis ir noskaidrot, kāds ir cepurīšu sēnes himenofors (sporas veidojošā virsma, kas parasti atrodas cepurītes apakšpusē):

1) stobriņu sēnes jeb bekas, ja zem cepurītes ir stobriņi;

2) adatenes – ja cepurītes apakšā adatiņas;

3) gailenes – ja himenoforu veido lapiņām līdzīgas krokas;

4) lapiņu sēnes – ja himenoforu veido lapiņas.

Sēņu iedalījums pēc himenofora: 1) stobriņu sēne (parastā bērzubeka, foto Valdis Blūzma), 2) adatene (parastā vēršmēlene, foto Ilze Čakare), 3) gailene (pataurene, foto Julita Kluša) un 4) lapiņu sēne (sūrā pundurkamolene, foto Laima Birziņa).

Ja konstatējam, ka esam atraduši lapiņu sēni, vispirms pārliecināmies par tās konsistenci.

Viscaur trausla konsistence ir bērzlapēm. Atšķirt tās no pārējām cepurīšu sēnēm ir viegli, bet tikt līdz sugai pēc attēla vien ir gandrīz neiespējami. (Latvijā ir vairāk kā 100 bērzlapju sugu un divas trešdaļas no tām – ar sarkanām cepurītēm.) Svarīgākās bērzlapju pazīmes ir sporu birumraksta krāsa, garša (bez nogaršošanas nav iespējams pateikt pat sekciju), smarža, koks, ar ko sēne veido mikorizu utt. Par laimi, dažas bērzlapju sugas tomēr ir nosakāmas bez mikroskopa (piemēram, plankumainā un mainīgā).

Ja ievainojumu vietās izdalās balta vai krāsaina piensula, esam atraduši pienaini. Svarīga pazīme ir ne tikai piensulas krāsa, bet arī krāsas izmaiņas un šo izmaiņu ātrums, kā arī piensulas garša, kas var būt maiga vai sīva. Daudzām piemīt arī īpaša smarža.

Ja esam konstatējuši, ka atradums ir:

cepurīšu sēne - > lapiņu sēne - > nav ne pienaine, ne bērzlape,

tad nākamais solis – ir jāuzzina (vai jānojauš) sporu birumraksta krāsa, tomēr iesācējam tas var nebūt pa spēkam.

Zināt var, ja nogriež sēnes cepurīti un noliek (piemēram, uz nakti) uz balta papīra. Izbirušās sporu masas krāsu vislabāk salīdzināt ar krāsu tabulām vai noteikt „uz aci”.

Nojaust sporu krāsu var pēc lapiņu krāsas pieaugušiem, bet ne veciem augļķermeņiem. Iespēja kļūdīties ir liela, jo daudzu sēņu jauniem augļķermeņiem lapiņas ir gandrīz baltas un tikai briedumā iegūst sārtu, brūnganu vai citu krāsu.

Balto mušmiri no dzeltējošās atmatenes reizēm var atšķirt tikai pēc lapiņu krāsas. Mušmirei tās vienmēr ir baltas, jaunai atmatenei sārtas, vecai - gandrīz melnas. Abām ir baltas cepurītes un gredzens uz kātiņa.
Foto: Inita Dāniele

Cepurīšu sēnēm svarīgas pazīmes ir ne tikai lapiņu krāsa (kas var mainīties atkarībā no vecuma), bet arī to piestiprinājuma veids, lapiņu šķautnes (dažām jumtenēm tās ir tumšas, bet ļoti mazajām sēntiņām mēdz būt zaļas, brūnganas, sarkanīgas utt.). Tāpat svarīgi redzēt, kāda ir kātiņa pamatne, ir vai nav plīvurs vai gredzens, kāda ir tīmekļa krāsa (tīmeklenēm) utt.

Ļoti svarīga īpašība ir garša.

Nogaršot sēni nenozīmē apēst tādu gabalu, kā lielveikala degustācijā. Tas nozīmē pielikt pie mēles mazu gabaliņu un izspļaut. Tādā veidā saindēties ir neiespējami. Bērniem gan to nevajadzētu mācīt! Turklāt ne visām ģintīm garša ir noteicoša pazīme (piemēram, mušmires nogaršot nav jēgas, bet bērzlapes un pienaines gandrīz vienmēr jāpagaršo).

Sēnes nogaršošana. Foto: Inita Dāniele

Svarīga pazīme ir smarža (vai smaka).

Sēņu smarža gan nav tik izteikta kā ziedu smarža, tomēr tā var būt ļoti daudzveidīga un neparasta. Tā var būt vāja vai stipra, reizēm viegli atpazīstama, reizēm tik savdabīga, ka ar neko citu dabā nav salīdzināma. Smaržas stiprums atkarīgs no augtenes un laika apstākļiem – dažas sēnes vairāk smaržo lietainā laikā, citas, turpretī, sausā. Reizēm sēnes sāk smaržot tikai žūstot vai bojājoties. Patīkama vai nepatīkama smarža neliecina par sēnes ēdamību vai indīgumu. Protams, sēnes ar ļoti nepatīkamu smaku ir neēdamas tieši šī iemesla dēļ. Dažas sēnes, piemēram, sarkandzeltaines spēcīgās zaļā sieriņa jeb kumarīna smaržas dēļ izmantojamas nelielos daudzumos kā garšvielas. Dažām sēnēm ir tik neparasts smaržu komplekss, ka tā atsevišķas komponentes grūti noteikt. Tālāk minētas spilgtāk izteiktās sēņu smaržas, lai parādītu smaržu daudzveidību sēņu valstī:

• Miltu smarža ir zīdainajai plūmenei, maija auzenei, daudzām sārtlapītēm, pūkainēm un piltuvenēm;

• Rutku smarža – baltajai, violetbrūnajai un panteru mušmirei, parastajai un sinepju bārkstmalei, dzidrajai sēntiņai, spurainajai zvīnenei;

• Kartupeļu lakstu smarža – bālajai mušmirei;

• Ķiploku smarža – ķiploku un garkāta vītenei;

• Anīsa smarža – tīruma atmatenei, anīsa un smaržīgajai piltuvenei;

• Rūgto mandeļu smarža – sakņkāta bārkstmalei, smaržīgajai gliemezenei, maigajai mandeļu bērzlapei, dzeltenpelēkajai piltuvenei;

• Kumarīna smarža – sarkandzeltainei;

• Garšvielu smarža – meduszvīņu krimildei, priežu rudmiesei, parastajai piltuvenei, dūmainajai aplocenei;

• Vijolīšu smarža – smaržīgajai aplocenei;

• Kokospārslu smarža – cigoriņu un smaržīgajai pienainei;

• Medus smarža – zaļajai mušmirei, miega un medainajai bērzlapei;

• Koksnes smarža – plankumainajai un meža vērdiņsēnei;

• Augļu smarža – saldūksnei, egļu rudmiesei, parastajai pienainei;

• Ērkšķogu kompota smarža – ērkšķogu bērzlapei;

• Gurķu smarža – gurķu makrocistīdijai;

• Siļķu smarža – saldajai krimildei, siļķu bērzlapei;

• Camembert siera smarža – siera bērzlapei;

• Slāpekļskābes smarža – smirdošajai sārtlapīte, sārmainajai sēntiņai;

• Ziepju smarža – ziepju pūkainei;

• Jodoforma smarža – jodoforma bērzlapei;

• Kampara smarža – kampara pienainei;

• Gāzes un karbīda smaka – āžu tīmeklenei, sēra pūkainei, smirdošajai pūkainei;

• Karbola smaka – indīgajai atmatenei;

• Maitas smaka – zemestaukiem, smirdošajai kārpsēnei;

• Lapu blakšu smaka – ozolu pienainei.

Bez tam sēnēm var būt vecu olu, spermas, veļas ūdens, kāju sviedru, puvušu kāpostu, trāna, zemes, seleriju, rabarberu, zemeņu, bumbieru, ābolu, konfekšu, krabju, vēžu u.c. smaržas un smakas. Lai šīs smaržas un smakas atšķirtu, nepieciešams “labs deguns” un pieredze.

Inita Dāniele

2018-05-17

Ziņa sagatavota LVAF finansēta projekta "Sabiedriskās pētniecības attīstīšana uz dabas novērojumu platformas Dabasdati.lv bāzes" ietvaros.