Latvijas Dabas muzejs par 2014. gada dzīvnieku nominējis pelēko vilku Canis lupus. Turpmāk visa gada garumā Dabas muzejā būs apskatāms vilkam veltīts informatīvs stends, kā arī tiks organizēti tematiski pasākumi. Pelēkais vilks par Gada dzīvnieku 2014 nominēts, lai informētu un izglītotu sabiedrību par pretrunīgi vērtēto, bet skaisto un inteliģento plēsēju.

Vilks novērots 2012.gada maijā Užavas pagastā. Foto: A.Mankus.

Vēsturiski vilks bijis viens no visbiežāk sastopamajiem zīdītājiem. Pašreiz tā izplatība ir daudz ierobežotāka. Pamatojoties uz dzīvnieku izplatību, sociālajiem, ekoloģiskajiem un politiskajiem faktoriem, Eiropā ir noteiktas 10 vilku populācijas. Latvijā sastopamie vilki pieder Baltijas populācijai. Baltijas valstīs un Polijā dzīvo aptuveni 900 - 1400 dzīvnieku, no kuriem 20% dzīvo Latvijā, 20% - Igaunijā, 30% - Lietuvā un 30% - Polijā. Šai populācijai pieskaitāmi arī Baltkrievijā, Ukrainas ziemeļdaļā dzīvojošie vilki un lielākā daļa no Krievijas Eiropas daļas vilkiem.

Informācija par vilku no "Vilka (Canis lupus) aizsardzības plāna" (2008.g.):

"Vilks Canis lupus pieder pie plēsēju kārtas (Carnivora), suņu dzimtas (Canidae). Dažādos izplatības apgabalos, tiek izdalītas vairākas vilka pasugas. Latvijā sastopama pasuga Canis lupus lupus Linnaeus, 1758. Šīs pasugas dzīvnieki ir vidēji lieli, apmatojuma krāsojums pelēcīgi tumšs ar rudas krāsas piejaukumu.

Vilks ir vislielākais suņu dzimtas pārstāvis - ķermeņa garums sasniedz 160cm, skausta augstums - līdz 1m. Ārēji atgādina lielu suni, taču atšķirībā no tā vilkam ir augstāks skausta apvidus ar garākiem akotmatiem, īsāks un strupāks purns, platāka piere, īsāks un resnāks kakls. Krūšu kurvja priekšējā daļa ir saspiesta no sāniem un tādēļ izskatās šaurāka nekā sunim. Acis parasti gaišas - dzeltenas vai zaļganas, bet var būt arī tumši brūnas, izvirzītas vairāk uz sāniem un novietotas ieslīpi. Aste vilkam parasti ir taisni nolaista. Atšķirībā no suņa pieaudzis vilks nekad neceļ asti augstāk par muguras līniju un nesavij to gredzenā, bet ausis vilkam nekad nav noļukušas. Vilku apmatojuma krāsa var variēt no gaišas (gandrīz baltas) līdz pilnīgi melnai (šādi vilki nereti ir sastopami Ziemeļamerikā). Latvijā vairums vilki ir pelēkā vai pelēkbrūnā krāsā, reizēm ar rudo toņu piejaukumu. Purna un kakla apakšdaļa parasti ir gaišāki, var būt gaiši loki ap acīm, no acu ārējā kaktiņa auss virzienā iet tumša svītra. Uz muguras un priekšķepām var būt izteiktas tumšas svītras.

Vilks ir ļoti piesardzīgs dzīvnieks, tāpēc tā tieša novērošana maz iespējama. Vilki ir aktīvi pārsvarā naktī un krēslas stundās, tāpēc tos biežāk gadās redzēt agri no rīta vai vēlu vakarā. Reizēm vilkus var redzēt arī dienas laikā, parasti uz meža ceļiem un stigām. Dabā parasti ir grūti precīzi pateikt, vai novērotais dzīvnieks bijis vilks, vai klaiņojošs suns, tādēļ par sugas klātbūtni nevar spriest tikai pēc atsevišķiem gadījuma rakstura novērojumiem, bet jāņem vērā arī netiešas pazīmes.

Vilks novērots 2012.gada janvārī Tukuma novadā, netālu no Lielā Ķemeru tīreļa. Foto: S.Rabkevičs.

Visbiežāk atrodamās vilku pazīmes ir pēdu nospiedumi, kas labāk redzami sniegā. Priekšējās pēdas nospiedums izmēros pārsniedz pakaļējās pēdas nospiedumu, tā garums ir robežās no 8.5 līdz 13.5cm, platums - 8 līdz 12cm."

Vilka pēdas nospiedums smiltīs. Foto: V.Vijupe.

Latvijas Dabas muzejs