Var to saukt arī par azartu, - stāstot par interesantu dabas objektu meklēšanu, saka farmaceite Vija Sīmansone. Meklēšana lielākoties notiek Saulkrastu novada Sējas pagastā, kur Vija dzīvo, Dzelves purva apkaimē, uz purva pusi ved viņas dabas pastaigu maršruti jau kopš bērnības.

Vija Sīmansone. Foto: Julita Kluša

Portālā Dabasdati.lv Vija sāka ziņot 2020. gadā un ir viena no ražīgākajām ziņojumos ar fotogrāfijām (6. vietā pēc fotogrāfiju skaita, 4. vietā pēc ziņoto gļotsēņu novērojumu skaita, 5. vietā pēc ziņoto augu un sēņu novērojumu skaita, 6. vietā pēc ziņoto zirnekļveidīgo novērojumu skaita). Projekta LIFE FOR SPECIES rīkotajā fotokonkursā "Zaļie dārgumi" viņas foto "Zarainā dižadatene uz nelielas apses kritalas" nupat saņēma 2. vietu kategorijā "Sūnas, ķērpji, sēnes, aļģes". Tātad ielākoties augi un citas dzīvo būtņu grupas, kas nebēg prom. Tomēr neaizmirstamākais piedzīvojums Dzelves purvā viņai saistās ar diviem jūras ērgļiem. Kāpēc tas netika nofotografēts tuvplānā, lai gan aparātu Vija bija paņēmusi līdzi?

Kad sākās tavi gājieni dabā?

Daba man ir patikusi vienmēr. Mežs pie mājām, sēņošana un ogošana bija normāla dzīves sasatāvdaļa. No apmaldīšanās neesmu baidījusies, no mežazvēriem arī ne.

Esi studējusi farmāciju Rīgas Stradiņa Universitātē.

Jā, esmu farmaceite, strādāju aptiekā.

Kāpēc izvēlējies farmāciju, nevis bioloģiju?

Skolā man patika ķīmija, skolotāji mani sūtīja uz ķīmijas olimpiādēm. Iet uz medicīnu negribējās, drusku par asiņainu (mana mamma ir mediķis, ilgus gadus strādāja ātrajā palīdzībā), bet darbs aptiekā man laikam bija iekritis sirdī – balti halāti, viss tīrs… Mamma arī teica, ka farmācija man derēs: "Tev patīk pa mežiem un pļavām staigāt, augi interesē, farmācijā ir darīšana arī ar ārstniecības augiem." Tā nu sanāca, ka izvēlējos profesiju pa vidu starp bioloģiju un medicīnu. Tētis tolaik bija mežsargs, bērnībā gāju viņam līdzi mežā. Tā līdzi iešana bija vairāk tehniskie darbi, palīdzēju dastošanā un atēnošanā.

No taviem ziņojumiem Dabasdatiem varētu spriest, ka augi tevi interesē vairāk nekā dzīvnieki.

Tas drīzāk ir tāpēc, ka man kopš dzimšanas ir ļoti slikta redze, redzu tikai ar vienu aci un ar to pašu slikti. Augi nebēg prom, tos ir vieglāk pamanīt! Zīdītājdzīvnieku parasti pamanu tikai kā bēgošu ēnu krūmos, putnu biežāk dzirdu aizlidojam, nekā ieraugu.

Zilganā baltsamtīte Leucobryum glaucum. Foto: Vija Sīmansone

Sūtīt ziņojumus Dabasdatiem sāku nejauši. Biju izdomājusi, ka pastaigās dabā vajadzētu ņemt līdzi fotoaparātu, lai varētu fiksēt, ja ko interesantu atrodu. Dabūju vienkāršu kabatas formāta aparātiņu, sāku ņemt to līdzi. Aparāts uzlikts autorežīmā, ņem tik un bliez, ko ieraugi, pēc tam miglas bildes izdzēs ārā, paturi to, kas sanācis. Man patika fotografēt interesantas faktūras – sūnas, koku mizu…

Manas fotopastaigas sākās 2016. gadā. 2020. gada maijā vienu dienu, kad man bija brīvdiena, nolēmu pastaigāties pa Dzelves purvu – sen nebiju tur bijusi. No mūsu mājām līdz Dzelves purvam ir kādu desmit minūšu gājiens.

Dzelves purvs ir liels purvs vai mazs purvelis?

Liels tas nav, otru meža malu var redzēt. Purva vienā pusē notiek kūdras ieguve. Aizgāju līdz purvam. Todien pirmoreiz satiku ziemeļu gulbjus, tie mani aplamāja. Izlaidu loku gar purvu, pasakatījos, kas dažā labā akacī notiek, un atpakaļ nācu pa stigu. Tā stiga ietilpst manā parastajā sēņošanas maršrutā, vasarā vismaz reizi nedēļā pa to noeju paskatīties, kas kur sāk augt.

Tā nu es todien eju pa to stigu, te metrus desmit priekšā kaut kas liels, krēmīgi balts paceļas gaisā no zemes un ielido turpat eglēs. Vajadzētu tikt tam tuvāk! Lēnām līdu tuvāk, iezūmēju – pūce! Smuka! Skatās uz mani. Bildes kaut cik sanāca. Man liels prieks, ka tiku klāt. Gāju mājās, rādīju bildes mājiniekiem. Tētis teica: varbūt plīvurpūce? Sameklēju plīvurpūci grāmatā – nē, mana pūce izskatās savādāka. Šķiru tālāk un atrodu, ka urālpūce izskatās ļoti līdzīga manējai. Ierakstīju urālpūci "mātē guglē", tā izmeta ārā visādus variantus.

Urālpūce Strix uralensis. Foto: Vija Sīmansone

Ap to laiku Dabasdati.lv man jau bija iekrituši acīs. Atvēru tos un trāpīju uz sākumlapas tekstu, ka ikviens te var reģistrēties un likt savus ziņojumus – ja ziņotājs pats objektu nepazīst, kāds pazīs un noteiks. Pirmā doma man bija: ko tad es te, neesmu nekāda dabaszinātniece. Bet tad padomāju, atvēru Dabasdatus vēlreiz un nolēmu tomēr pamēģināt – ļoti jau nu smuka tā mana pūce bija! Piereģistrējos. Pāris dienas pagāja, kamēr sapratu, kādā veidā var portālā novērojumu dabūt iekšā, tad saziņoju ne tikai pūci, bet arī citas fotogrāfijas, kopā kādus desmit tās dienas novērojumus, ieskaitot gulbjus. Tām pierakstīju klāt tik, cik zināju. Vēlāk skatos – viens mans ziņojums ir noteikts, cits arī, tātad viss notiek! Interesanti! Tā tas sākās.

Ko tu rakstīji klāt pūcei? Ka nenoteikta pūce vai ka urālpūce?

Vairs neatceros. Varbūt jau uzreiz rakstīju, ka urālpūce. Bija arī!

Tev esot ne tikai ūrālpūce, bet arī jūras ērgļi ļoti tuvu trāpījušies.

Tas ir vesels stāsts! Žēl, ka 2018. gadā, kad tos redzēju, vēl nebiju sākusi ziņot Dabasdatos. Pirms tam, 2017. gadā bija ļoti auksts pavasaris, visi dzērveņu ziedi laikam bija nosaluši, un pie dzērvenēm es toruden netiku. 2018. gada vasara bija sausa un karsta…

Simtgades vasara – ilga turpat piecus mēnešus.

Tā kā purva tuvākajā pusē dzērveņu nebija, vienā rudens sestdienā nolēmu aiziet pāri purvam uz tālāko malu, kur pāris labas dzērveņu vietas, varbūt tur ogas būs. No rīta vēl izskrēju savu parasto sēņu maršrutu, atkal pa stigu nācu atpakaļ un domāju: uz pretējo malu varētu iet pa stigu gar purvu – paiet pa vienu stigu, pagriežas pa otru un aiziet dziļumā. Bet pa stigu tikko biju gājusi un neko interesantu nebiju manījusi. Jāmēģina drusku paiet paralēli stigai un līst pāri purvam, paskatīties, cik sausi ir akači.

Tā arī izdarīju. Katram gadījumam spaini paņēmu līdzi, ja nu ogas tiešām būtu. Eju pa purvu gar akačiem, skatos – jā, visi pažuvuši, sūnas sakaltušas kraukšķ zem kājām. Eju… un vienā brīdī izdzirdu troksni, it kā putns spārnus savicinātu. Izklausījās pēc liela putna. Ja jau purvs, tad tā droši vien būs dzērve. Jāpamēģina tikt tuvāk!

Mainīju virzienu un lēnām līdu tuvāk, saprazdama, ka tik un tā brienu kā zilonis, zem kājām viss krakšķ. No tāda trokšņa taču dzērve mani negaidīs. Tomēr nekādas prom lidošanas skaņas nedzirdēju. Līdu tālāk, izlīdu cauri mazām priedītēm, priekšā klajāka vieta, akacītis. Skatos – nekā nav, tikai aiz akača zemē tāds kā baļķēns guļ, kā nolūzusi priede bez mizas, pelēkā krāsā, gals vēl gaišāks… Te pēkšņi tas baļķēns savicina spārnus! Opā, tātad putns ir, bet ne dzērve. Kāpēc viņš guļ zemē? Kaut kur sapinies? Jāmēģina tikt tuvāk. Eju apkārt akacītim…

Jau ar sagatavotu fotoaparātu rokās?

Jā, aparāts bija. Piegāju putnam no mugurpuses un ieraudzīju, ka tur ir nevis viens liels putns, bet divi… Izpletuši spārnus, guļ kā plekstes blakus viens otram. Man kļuva vēl interesantāk – kā viņi divatā varēja sapiņķerēties? Tā nu viņi tur guļ, skatās uz mani, bet nemūk. Mājās man mājdzīvnieki ir bijuši, arī mājputni, ar tiem drusku pieredze ir. Zinu, ka pīle vai zoss rokā vis nedodas, ja ej tai klāt. Skatos – šitiem putniem knābji pavisam nopietni, tātad, ja viņi uzskatīs, ka es viņus kaut kādā veidā apdraudu, un sāks spirināties, būs bēdīgi. Tomēr tuvāk taču jātiek. Katram gadījumam spaini un pārējās lietas noliku drošā attālumā, lai nemaisās pa kājām, ja nu būtu strauji jālec nost…

Un jāmūk tev, nevis viņiem.

Devos viņiem klāt plikām rokām…

Bez speciālajiem ērgļu atāķējamajiem cimdiem…

Kādi tur cimdi – gaisa temperatūra plus 25 grādi, es vienā maiciņā. Gāju klāt runādama, ka neko viņiem nedarīšu, tikai paskatīšos, vai nevaru kaut kā palīdzēt. Runāju tādēļ, lai viņi dzird balsi un mazāk baidās.

Kopā saķērušies jūras ērgļi Haliaeetus albicilla Dzelves purvā. Foto: Vija Sīmansone

Varbūt arī sevi drošināji… Vai tev jau bija skaidrs, ka tie ir jūras ērgļi?

Tajā brīdī man tas nebija skaidrs, sapratu tikai, ka tie ir lieli plēsīgie putni. Ka ir tādi jūras ērgļi, biju dzirdējusi, bet tas līdz šim nekādi nebija attiecies uz mani.

Notupos pie viņiem, vienam spārnu salocīju – šis skatās uz mani dzeltenu apaļu aci, bet nesaka neko. Tad ieraudzīju, ka viņi abi ir viens otram pamatīgi ieķērušies stilbos, tāpēc arī guļ katrs uz savu pusi. Skaidrs, sapinušies viņi nav, ir tikai jāatāķē viens no otra. Mēģinu āķēt vienu pirkstu vaļā, bet viņam krampis tāds, ka man nekas nesnāk! Tad nu pamazām pa vienam pirkstam āķēju vaļā. Āķēju un teicu: ko jūs kā divi duraki rudenī teritoriju dalāt?

Ko ērgļi?

Neko. Gulēja un neizdvesa nevienu lieku skaņu, neveica nevienu lieku kustību, tikai vēroja. Atlocīju vienu kāju, atlocīju otru – šie guļ tālāk. Sāku jau domāt, ko lai ar viņiem daru, kad būšu atlocījusi. Atstāt lapsām nevar, pasist padusē un nest mājās arī ne. Ieķērušies viens otrā viņi bija viens ar abām kājām, otrs ar vienu. Atbrīvoju trešo kāju, un tad bija tā – tiklīdz pēdējo nagu izvilku, abi sinhroni, bez kāda trokšņa pacēlās gaisā un viens otram blakus aizlidoja. Tā man fotosesija nesanāca.

Krietni vēlāk man pieleca, ka tie ērgļi taču mani pasauca. Dzirdēja, ka es tur brienu, un pievērsa manu uzmanību. Jo es gāju savu maršrutu un tā arī būtu aizgājusi nezinādama, ka blakus kādu 50 metru attālumā kāds guļ. Viņi dzirdēja, ka es mainu virzienu, un gulēja tālāk, gaidīja. Es izlīdu laukā, un mans bluķītis saplivināja spārnus: ko tu tur blisinies, ja reiz esi atnākusi, tad nāc. Manuprāt, tāpēc arī viņi nemēģināja izrauties vai cīnīties.

Kā ornitologi komentēja tavu stāstu un versiju, ka putni paši tevi "pasauca"?

Komentāros bija apliecinājumi, ka tādas situācijas tiešām notiek, dažreiz ērgļi tā saķeras, ka netiek vaļā un aiziet bojā.

Dabasdatos tu esi viena no ražīgākajām gļotsēņu novērojumu ziņotājām, 4. vietā pēc ziņojumu skaita. Kā tām pievērsies?

Tas sākās ar tiem pašiem Dabasdatiem. Iereģistrējos un sāku arī skatīties, ko tur citi liek. Skatos bildes: aha, šitādu es arī esmu redzējusi, tādu es arī varētu pazīt. Lasu komentāros – gļotsēne. Līdz tam es pat tādu vārdu nebiju zinājusi! Paskatījos savas vecās bildes, vēl pirms iesaistīšanās Dabasdatos – jā, pāris ragansviesti un vilkpienaines man ir bijušas. Tātad tās man ir šķitušas interesantas, lai gan nav bijis ne jausmas, kas tās ir. Kad uzzināju, izrādījās, ka tas ir kaut kas pavisam interesants. Mikroskops man ir, cenšos tās iepazīt dziļāk, pati noteikt sugu. Var to saukt arī par azartu. Kā arī gandarījumu: redze slikta, bet kaut ko vēl pamanīt izdodas.

Tad tas azarts varbūt ir vēl lielāks nekā tādam, kuram redze laba.

Jā, varbūt arī tā. Jo gļotsēņu pasaule atklājas ļoti krāšņa un interesanta.

Kā tu gļotsēnes dabā atrodi? Daža laba taču ir ļoti maziņa.

Jā, pāris milimetru.

Tad jau iznāk rāpot pa mežu.

Oi, rāpots tiek diezgan! Kritala jāapskata no visām pusēm, vai kaut kur nav izlīdis kaut kas citā krāsā. Kamēr visu apskata, paiet diezgan daudz laika, tā var kādā bebrainē arī pusi dienas pavadīt. Bet reizēm arī ejot pamanu krāsas atšķirību vai savādākas struktūras pleķīti.

Cik labi tu tagad gļotsēnes pazīsti? Julita Kluša palīdz?

Protams, palīdz. Daļu sugu jau pati pazīstu. Ko nepazīstu, to sabildēju no visām pusēm, kādu gabaliņu arī nogriežu un paņemu uz mājām, lai sporas var skatīties mikroskopā.

Kādus retumus esi ieraudzījusi?

Mans atradums ir īpašā fizāra Physarum straminipes, kas skaitās Baltijai jauna suga. Atradu to 2020. gada oktobrī uz apses kritalas. Eju, skatos – kaut kas raibs. Skatos tuvāk – tur ir kaut kādas rozā bumbiņas, ir brūnas bumbiņas un ir arī kaut kas pelēcīgs, ne vairs bumbiņas, bet jau desiņas. Ievācu paraudziņu, nogādāju Julitai, un viņa uzrakstīja, ka pelēkās ir visinteresantākās tajā kompānijā. Tā arī izrādījās. Pagājušā gada rudenī atkal tur tās atradu, pārbaudīju – jā, tā pati suga.

Īpašā fizāra Physarum straminipes. Foto: Vija Sīmansone

Šad tad mums ar Julitu ir kopējas ekspedīcijas, parāpojam pa mežu kopā.

Vija Sīmansone. Foto: Julita Kluša

Savas tradicionālās takas jau esi izrāpojusi kārtīgi?

Manas kādreizējās staigājamās teritorijas pēc pēdējās Ādažu poligona paplašināšanās austrumu virzienā ir samazinājušās – iet iekšā nedrīkst, militārais objekts. Visas manas labās dzērveņu vietas palikušas tur. Senāk rudeņos tur visas ceļmalas bija automašīnu pilnas, tauta bariem pa mežu staigāja. Bet es arī vairs 20 kilometrus dienā nostaigāt nevaru, nav vairs tā ātruma.

Tu daudz iesūti arī sūnas, citus augus. Cik labi tu tagad augus pazīsti? Par botāniķi sevi vēl nevari saukt?

Botāniķu biedrībā iestājos. Bet jāmācās man vēl ir daudz.

Līdzīgā ežlape Thuidium assimile (palielinājumā). Foto: Vija Sīmansone

Vai tu tagad ej dabā arī ar mērķi kaut ko Dabasdatiem uzbildēt?

Jā, var teikt, ka gājienu mērķis ir papildināt savas zināšanas un atrasto sugu sarakstu.

Cik regulāri tu tagad ej dabā?

Kā sanāk. Ja ir brīvdiena, negāž lietus un nekas mājās nav jādara, tad vismaz uz pāris stundām izeju. Arī ziemā var kādu putnu fiksēt, kādu sūnu uz koka, pa kādai gļotsēnei arī gadās.

Ej pa zināmiem maršrutiem vai dodies arī jaunos?

Pārsvarā pa tām pašām savām stigām klejoju, vienreiz pa vienu, citreiz pa citu, vēl citreiz pa taisno izšauju cauri. Katrā reizē jau var pamanīt kaut ko citu – kas šodien ir, tas rīt tur var nebūt.

Kādas izmaiņas, atskaitot poligona paplašināšanos, tu savās dabas takās esi ievērojusi laika gaitā?

Pilns ar izcirtumiem. Dzelves purvs ir dabas teritorija, tur vēl malā mežs ir palicis, bet līdz ar teritorijas malu viss pa tīro izcirsts, tikai pa kādam pudurim palicis. Līdz pat poligonam lieli klaji lauki.

Kas tev sagādā lielāku prieku – ja ieraugi kādu neparastāku dabas objektu vai ja izdodas to labi nofotografēt?

Laikam jau lielāku prieku rada pati ieraudzīšana – ja izdodas pamanīt, ja neaizbēg. Ilze Ķuze sāka aktīvi ziņot Dabasdatos apmēram ap to pašu laiku, kad es, ap 2020. gadu. Skatījos, ka viņai ir dažādas retās un aizsargājamās sugas. Vienubrīd viņa bieži lika gļotaino daudzvālīti Multiclavula mucida (tobrīd tai vēl nebija latviskā nosaukuma, tas ir ķērpis, dabisku mežu indikatorsuga). Skatījos, cik tās vālītes smukas, un skumu, ka gribētos man arī tādu ieraudzīt, bet manā apkaimē tādu biotopu nav. Bet tad reiz izlīdu viena trīsdesmitgadīga izcirtuma malā cauri eglīšu audzei, biezoknītim, kurā parasti nelīdu iekšā, un izcirtuma malā ieraudzīju milzīgu apsi, jau bez mizas, galīgi melnu. Resgalī tai zaļgandzeltens pleķis. Ja jau atšķirīga krāsa, jāiet tuvāk, jāpalūr, kas tur notiek. Piegāju – jēē, ir tās baltās vālītes, nu man arī tās ir, un es pat zinu, kas tās tādas ir!

Gļotainā daudzvālīte Multiclavula mucida. Foto: Vija Sīmansone

Egīls Zirnis

2022-11-01

Ziņa sagatavota LVAF finansēta projekta "Dabas novērojumu portāla Dabasdati.lv uzturēšana un attīstība" ietvaros.