Julitu Klušu es ievēroju pirms gadiem astoņiem: sākumā aci piesaistīja dabas fotogrāfijas sociālajos tīkols, tad satikāmies kukaiņu foto konkursā, un vēlāk piedāvāju rakstīt žurnālā "Vides Vēstis". Pa šiem gadiem Julita vienmēr bija pirmā, kas iesniedza raksta materiālus, rūpīgi uzpasēja visas izmaiņas, un tāpēc varu galvot, ka viņas rakstos aplamību nav. Julita ir klusa, noslēgta pret nepazīstamiem cilvēkiem, bet kopā ar savējiem – aizrautīga stāstniece. Viņa ir cilvēks, ar kuru var iet izlūkos. Es uzskatu, ka Julita ir Latvijai ļoti nozīmīgs cilvēks, kas nesavtīgi nododas idejai un dabas izpētei velta pilnīgi visu savu laiku. Un tas dod rezultātu: iespējams, dzīvojam valstī ar vislabāk organizēto gļotsēņu sabiedrisko pētniecību!
Zibsnis no dzīves:
Reiz, kad mājnieki gribējuši cept piparkūkas uz svētkiem, viņi atraduši cepeškrāsnī pērnās. Tas spilgi ilustrē ģimenes attieksmi pret ikdienību: katrs iegrimis savos darbos un hobijos tā, ka mazajā virtuvītē ieskrien tikai uz īsu brīdi.
Julita, esam satikušās Lāčupītes mežā, kuru esi izstaigājusi krustu šķērsu, jo dzīvo Iļģuciemā. Pirms gadiem desmit Tu vēl nebiji dabas pētniece?
Pētniece nebiju, bet dabu sāku tā intensīvāk fotografēt pirms desmit gadiem. Bērni bija mazi, mēs pa vasarām dzīvojām Engurē, un tad fotografēju visu pēc kārtas: kukaiņus, putnus, augus; man nebija nekādu specifisku interešu. Un tad sāku meklēt, kādas sugas esmu nobildējusi. Tolaik rosījos pa draugiem.lv, taisīju dabas foto galerijas. Vēl veidoju savu lapu Dziedava.lv un visu, ko safotografēju, liku arī tur. Iepazinos ar Andu Straumi, un viņa pateica, ka ir tādi Dabasdati.lv – tur var likt fotogrāfijas, un zinātāji pateiks, kas tas ir. Un tā 2009. gada 28. decembrī es piereģistrējos, un man bija pirmie trīs novērojumi: putns, kas ieskrējis istabā – izrādījās, tas bija pelēkais mušķērājs, un divi tauriņi, viens no tiem citrontauriņš. (Smejamies.) Jā, tāds ļoti rets, un es gribēju uzzināt, kā to sauc. Otrs bija lielais atraitnīšu raibenis.
Julita Kluša. Foto: Anitra Tooma
Bija posms, kad ar šalli mērīji dižkokus Rīgā.
Jā, tas viss notika vienā laikā, mēs ar vīru sākām interesēties par dižkokiem, bērni auga, kamēr gaidīju viņus no pulciņiem, bija brīvs laiks. Staigāju pa Rīgu un mērīju dižkokus. Savu pirmo dižkoku nomērīju ar šalli, jo tā bija vienīgā, kas gadījās pa rokai. Koku mērīšanas dēļ sazinājos ar Gunti Eniņu, viņš mani novirzīja pie Anša Opmaņa. Sāku Ansim uzdot visādus jautājumus, arī par sēnēm, par sūnām, par citiem augiem, un viņš centās atbildēt.
Kad tu pamanīji gļotsēnes? Gadu vēlāk – 2010. gada rudenī – es rakstīju Ansim vēstuli: "Šito gan es nesaprotu – kas tas ir???" Un tur bija lērums jautājumu, uz kuriem Ansim nebija atbilžu, un arī Dabasdatos nevienam nebija ideju. Jā, tagad varu svinēt savdabīgu jubileju.
Tad sāku meklēt internetā, Google par laimi jau bija. Atradu poļu gļotsēņu lapu un sāku piemērīt, kas varētu būt tas, ko esmu nofotografējusi Latvijā. Sākumā bija tikai kādi pāris novērojumi gadā, vēlāk sazinājos ar mikoloģēm Initu Dānieli un Diānu Meieri, un izrādījās, ka Latvijā gļotsēnes neviens nepēta un mani ātri vien sāka uzskatīt par galveno speciālistu šajā jomā, kaut es zināju šausmīgi maz.
Šokolādes gļotsēne Stemonitis sp. Foto: Julita Kluša
Kāda situācija šajā jomā ir pēc desmit gadiem?
Pateicoties Dabasdatiem, ir notikušas grandiozas izmaiņas. Ir atklāts daudz jaunu sugu un varietāšu, ne viens vien jau nosaka gļotsēnes ar mikroskopu. Pavasarī arī es nopirku mikroskopu, jo tad, kad Inguna Riževa un Sandis Laime iegādājās mikroskopus, es sapratu, ka man vairs nav, kur atkāpties! Kas es par galveno speciālistu, ja citi jau pakāpušies nākamajā līmenī? Tā desmit gadu laikā viss pagājis uz priekšu daudz nopietnākā līmenī, man ir padomju laika, vācu un franču gļotsēņu noteicēji. Pēdējais ir visvērtīgākais – tā ir grāmata ar visu gļotsēņu noteikšanas atslēgu.
Facebook ir starptautiska gļotsēņu grupa "Slime Mold Identification & Appreciation", tai ir vairāk nekā 20 tūkstoši sekotāju, un tur nesen bija aicinājums ziņot par gļotsēņu atradumiem ar attīstības stadijām, lai tās labāk izzinātu. Skatos un priecājos: Latvijā tas notiek jau vairākus gadus. Ir cilvēki, kas vēro un fotografē stadijas, un tā mēs pasaules līmenī esam izrāvušies priekšgalā. Ir ļoti labi, ka var sazināties ar vadošajiem ārzemju speciālistiem gļotsēņu jomā, var sūtīt paraudziņus noteikšanai. Tā ar to cilvēku daudzumu, kas Dabasdatos ziņo gļotsēnes, ir iespējams Latviju ļoti labi izpētīt.
Tagad cilvēki tik daudz ziņo, ka mēs uzzinām ne tikai sugas, bet arī to, kā dažādas sugas attīstās. Tik interesanti vērot, kā sezonas laikā parādās kāda suga sākuma stadijā, pēc brītiņa visi jau sūta bildes, kur var redzēt, ka šī gļotsēne jau ir nobriedusi, un tā, sadarbojoties, mēs redzam visas Latvijas ainu. To nevar izdarīt viens cilvēks. Ir cilvēki, kas vāc paraudziņus un sūta man. Tad, kad pienāks garie ziemas vakari, es ķeršos pie mikroskopa un varēšu tos kārtīgi izpētīt. Pagaidām es strādāju Dabas skaitīšanas projektā un nevaru daudz nodoties savam hobijam.
Kā ievāc paraudziņu? (Video)
Galvenais, lai paraudziņš ir sausumā. Ideāli, ja to var ielikt sērkociņu kastītē vai, kā Andris Baroniņš izdomāja, salvetēs: sasprauž maliņas un tad glabā. Ievākt vajag visu augļķermeni ar barotnes pamatni, nevis tikai vienu vālīti. Gļotsēnes ir ļoti sīkas. Tāpēc jārīkojas uzmanīgi, vienreiz nošķaudīsies un neko vairs neatradīsi. Tāpēc paraugus ir grūti sagatavot pētīšanai mikroskopā. Bet aplūkot tos palielinājumā ir ļoti svarīgi: katras sugas sporām ir savs raksturīgs raksts un forma. Tās ir ļoti mazas, no 4 mikrometriem līdz 10-15 mikrometriem. Otrs parametrs, pēc kura nosaka sugu ir: kā gļotsēne kopumā izskatās. Vajag nomērīt garumu, platumu, galviņas diametru. Un kā izskatās iekšpusē kapilīcijs, kādā krāsā un rakstā. Tas katrai ģintij atšķiras. Pa gabalu reizēm nevar pat attapt, kas tā par ģinti, bet mikroskopā – ahā! Gan sporas, gan kapilīcijs pasaka visu priekšā.
Cik sugas Latvijā ir atklātas?
Visas atrastās jau nav vēl izpētītas un noteiktas. Mums ir kādas 115 sugas pašu noteiktas, vēl dažas vajadzētu mikroskopiski aplūkot, lai apstiprinātu sugu. Un vēl kādas 20 sugas ir tikai no vēsturiskiem datiem.
Julitas atrasta un mikroskopēta jauna gļotsēņu suga Latvijai – tumšbrūnā kribrārija Cribraria atrofusca.
Foto: Julita Kluša
Bioloģijas fakultāti nav beidzis neviens zinātnieks, kas šobrīd pēta gļotsēnes. Šī ir tautas kustība Latvijā?
Jā, pilnīgi noteikti. Gļotsēņu daudzveidības izpēte ir pilnīgs amatieru saiets, bet daudzi pamazām pārtop par amatieriem-zinātniekiem, kas iemīļotajai tēmai var veltīt vairāk laika nekā štata zinātnieks, kuram, iespējams, jāstrādā citos projektos. Glotsēņu izpētē Dabasdatu loma ir nenovērtējami liela. Es viena neko tādu nespētu paveikt pat mūža garumā. Portālā mums ir iespējas runāties, diskutēt, tā pamazām esam sadraudzējušies.
Kas ir galvenie "spečuki"?
Sandis Laime ļoti zinātniski pieiet tam visam. Viņš pacēlis gļotsēņu pētniecības latiņu vēl augstāk, un es nevaru atpalikt. Bet mūsu pulkā ir vairāki desmiti cilvēku, kas ar sirdi un dvēseli ieziņo kaut pāris gļotsēņu sugas, bet viņi, piemēram, ir izsekojuši sugas attīstību no sākuma līdz beigām. Nē, es nesaukšu vārdā dažus, labāk teikšu lielu paldies pilnīgi visiem. Tas, ka cilvēks nenoslinkoja un ieziņoja, jau ir sasniegums, un mums ir nozīmīgi uzzināt, kur un kādos apstākļos tā suga aug un attīstās. Inguna Riževa ir kā galvenais motors, Marita Krūze arī ar mikroskopu darbojas. Baroniņu pāris: Valda un Andris, arī Evita Oļehnoviča tik fanātiski ziņo un vāc paraudziņus – man būs, ko ziemā pētīt un salīdzināt.
Kad kļuvi par Dabasdatu administratori?
Tas bija 2013. gada vasarā. Es tobrīd strādāju Lietuvā, kartēju biotopus, kad man atrakstīja tolaiku Dabasdatu vadītāja Nora Rustanoviča un piedāvāja iespēju pašai manīt sugu nosaukumus citu iesūtītajos novērojumos. Tieši tajā laikā man nebija vaļas to darīt, bet neatteicos, jo tas taču ir liels gods! Tā brīvprātīgā administratora darbs ilgst nu jau astoto gadu. Daudz biju iemācījusies no Anša Opmaņa, īpaši par ziedaugiem un sūnām, kādu laiku Dabasdatos noteicu tās.
Gļotsēnes centos izpētīt pati, un tas bija mans lauciņš. Tagad ir tik daudz gļotsēņu ziņojumu, piemēram, jūnijā bija apmēram 10 ziņojumi dienā, jūlijā jau 20, augustā, septembrī – gandrīz 30 ziņojumi dienā! Ja es aizbraucu uz vairākām dienām mežā, tad mājās mani gaida gandrīz 100 novērojumu, un man vairs citām grupām neatliek laika.
Tāpēc priecājos, kad citi administratori pamana, ka gļotsēne ir ieziņota pie sēnēm vai nezināmajiem, un pārliek pie gļotsēnēm, citādi varu kaut ko palaist garām. Tāpēc es katru brīvu brīdi cenšos izskatīt jaunākos novērojumus, lai tie neuzkrātos. Ja ielaidīšu, būs grūti tikt galā. Augustā bija vairāk nekā 800 novērojumi mēnesī! Vienkāršās sugas es varu ātri pārskatīt, bet tikko kāda sarežģītāka suga, jāiet cauri noteicējam, un vienas sugas noteikšana var paņemt dienu, pat vairākas. Ir reizes, kad saku, ka jāpēta vairāk, un cilvēki iet uz to vietu vairākas reizes, fotografē attīstības stadijas, ievāc paraudziņus – tas ir fantastiski! Un tad man jāsaprot, kas tas ir. To nevar ātri izdarīt. Gļotsēņu pasaule man liekas ļoti aizraujoša. Un tas, ka mēs, amatieri, Latvijā gļotsēņu izpētes līmeni esam pacēluši tik augstā līmenī, ir unikāli un zinātniski vērtīgi.
Kāda ir gļotsēņu vieta uz planētas?
Tāpat kā viss pārējais dabā: visi ir saistīti. Esmu redzējusi, ka kolembolas un gliemeži ēd gļotsēnes.
Vai taisnība, ka gļotsēnes kustās?
Viņas pārvietojas savas dzīves sākumā, lai sameklētu barību. Kad ir jau uzbarojušās, tad stāv uz vietas un aug tikai krāšņumā un plašumā.
Vai neesi domājusi, ka vajadzētu iegūt arī kādu zinātnisku grādu?
Tas man nav tik svarīgi, galvenais, lai ir rezultāts.
Aveņu gļotsēne Tubifera ferruginosa. Foto: Julita Kluša
Vai ģimene Tev palīdz?
Viņi man ļauj darīt to, ko es gribu. Visas brīvās vietas mājās aizņem paraudziņi, grāmatas par dabu, nevis, teiksim, pavārgrāmatas.
Pirms pāris gadiem Dabasdatos bija diezgan liels haoss IT jomā, kas apgrūtināja novērojumu ziņošanu. Tā kā man ir programmēšanas iemaņas, tad es piekritu palīdzēt sakārtot Dabasdatus, lai varētu normāli pievienot ziņojumus. Man daudz palīdzēja dēls Dzintars, viņš vēl mācās vidusskolā, bet datorlietās ir lielāks "spečuks" par mani. Viņš šogad dabūja bronzas medaļu Pasaules programmēšanas olimpiādē skolēniem. Puisim ir īpašs programmētāja talants, viņš sarežģītajā programmas kodā spēja ātri noorientēties un veikli iebakstīja: "Labo šeit!", un man bija tikai jāuzraksta pats programmas kods. Mēs bijām komanda un izdarījām daudz, bet visas ieceres vēl nepaguvām paveikt.
Kādi ir Tavi vērtīgākie atklājumi šogad?
Mana pamatdarbošanās Dabas skaitīšanas projektā šogad ir atsegumu apsekošana, t.sk. sūnu uzskaite. Šī grupa uz atsegumiem ir maz pētīta. Ir sugas, par kurām domāja, ka tās ir ļoti retas, bet izrādās – diezgan bieži sastopamas. Lielākais sūnu prieks – atradu gludo zaļastīti, kas ir tikai otrā atradne Gaujas Nacionālajā parkā.
No gļotsēnēm atradu balto krāterīti – otro atradni Latvijā; bija zināma tikai viena no 1934. gada. Ir interesantāk atrast nevis pilnīgi jaunas sugas, kuras var noteikt tikai mikroskopā, bet tādas, kas ir atšķiramas jau dabā. Un tad skaidrs, ka tā tik tiešām nav redzēta, nevis – nav mikroskopēta. Man bija pārsteigums, ka, pētot sūnas un atsegumus, atradu gļotsēnes. Piemēram, baltkājas diaheja: skaista gļotsēne ar baltu kātiņu un krāsainu metāliska spīduma vālīti. Šogad to ieraudzīju divās vietās, kas ir 3. un 4. atradne Latvijā.
Vislielākais pārsteigums bija atrast gļotsēnes uz smiltīm, jo viņas taču parasti aug uz kritalām, sūnām, augiem. Bet, kad ieraudzīju novēlušos smilšakmens bluķi, uz kura auga dažādu sugu gļotsēnes, tas bija kaut kas neredzēts! Ja es nepētītu atsegumus, nekad nebūtu to redzējusi. Un kurš gan iedomātos tās meklēt smiltīs?
Garā ziedu metatrihija Metatrichia floriformis uz nobrukuša smiltskmens atseguma gabala. Foto: Julita Kluša
Kā varētu attīstīties tavs pētnieka mūžs?
Mans lielais mērķis ir izdot grāmatu par Latvijas gļotsēnēm un pilnveidot mājas lapu. Kamēr es ar to tikšu galā, tas nemaz nebūs tik ātri.
Bet izdot grāmatu ar krāsainām makro fotogrāfijām ir dārgi!
Par naudu es domāju vismazāk, primāri ir jāizdara darbs, un tad domās par naudu. Tomēr tam vajadzētu rast atbalstu, jo Latvijā nekas tāds nav bijis. Gļotsēnes varbūt nav tik populāras, toties ir ļoti skaistas, un tas varētu ieinteresēt cilvēkus.
Man galvenais ir mērķis, uz ko tiekties. Un tie, kas piedalās gļotsēņu izpētē, arī aizraujas. Mēs jau esam priecīgi, un process taču ir galvenais!
Atmiņas par pirmsākumiem
Kad piereģistrējos Dabasdatos un mēģināju pievienot kādu novērojumu, pats pirmais palīgs bija Andris Klepers jeb Rallus. Viņš momentā pamanīja, ka neesmu nezināmam novērojumam pievienojusi bildi, un jautāja, kā var palīdzēt. Es biju tik pārsteigta, ka cilvēki uzreiz reaģē. Vēlāk Uģis Piterāns daudz sugu noteica.
Sākumā man bija bail, jo es sugu nosaukumus gribēju uzzināt, lai vēlāk to izmantotu Dziedava.lv lapā. Bet – vai es tā drīkstu darīt? Es taču izmantošu citu zināšanas par brīvu! Vai tad tā var? Tas nekas, ka manā mājas lapā jau arī viss ir bez maksas. Tāpēc, šķiet, speciāli rakstīju uz Dabasdatiem un lūdzu atļauju. Tagad es pati to daru bez atlīdzības, un man tas liekas normāli.
Tāpēc es saprotu iesācējus, kas baiļojas, ka kaut ko noteiks nepareizi, vai viņu novērojumi ir nevērtīgi un nav ko traucēt ekspertus. Man gribas viņus atbalstīt un slavēt, jo nekad iepriekš nevar zināt, kurš novērojums būs pārsteidzoši rets. Un Dabasdatiem nekas slikts nenotiks, ja tur būs kāds parasts novērojums vairāk.
Anitra Tooma
30.10.2020.
Ziņa sagatavota LVAF finansēta projekta "Dabas novērojumu portāla Dabasdati.lv uzturēšana un attīstība" ietvaros.