Šogad gatavošanos melnā stārķa ligzdas tiešraides sezonai uzsākām ātrāk – lai nenokavētu putnu atgriešanos, jau 2. martā bijām pie ligzdas. Lai arī mežā atstātā kameras sistēmas daļa (saules panelis un kamera ligzdas kokā) bija veiksmīgi pārziemojusi, ligzdas koks bija piedzīvojis būtiskas pārmaiņas – domājams, sniega svara nolauzts zars bija uzgāzies ligzdu balstošajam zaram, kas triecienu nebija izturējis un bija nolūzis aptuveni vietā zem ligzdas. Tā rezultātā ir zaudēts lielais zars aiz ligzdas, kas iepriekš aizņēma lielu kopskata daļu – uz šī zara labprāt uzturējās gan vecie putni, gan jaunie, laikā, kad tie sāka kāpt ārā no ligzdas. No augšas uzkritušais zars nebija nolūzis pilnībā, bet bija palicis karājoties, tādējādi gan aizsedzot pielidošanas ceļu, gan draudot nogāzt ligzdu tajā brīdī, kad atdalīsies no koka stumbra pilnībā. Lai atbrīvotu ligzdu, atgriezāmies mežā jau pēc trim dienām, šoreiz kopā ar profesionālu arboristu Rolandu Kāpostiņu. Zars tika novākts un ligzda veiksmīgi atbrīvota. Vēl pēc divām dienām tika piekoriģēts kameras kadrējums un šobrīd kameras sistēma ir gatava jaunajai sezonai. Skaties tiešraidi šeit.
Skats uz melno stārķu ligzdu.
Nolauztais zars.
Arborists R.Kāpostiņš pirms kāpšanas kokā.
Melno stārķu pētnieka Māra Strazda komentārs
Ligzdu nokrišana (melnajam stārķim, bet ne tikai) nav nekas neparasts. Katru gadu iet bojā daļa ligzdu un galvenais dabiskais iemesls ir tieši šāds. Ļoti bieži ligzdas svaru neiztur zars uz kura tā uzbūvēta, it īpaši, jo to ziemā papildinājis liels sniega svars. Gadījumi, kad zars nolūst, bet ligzda paliek (ka šajā gadījumā) ir daudz retāki, lai neteiktu, ka tādu nav vispār. Arī tagad tā nav noticis, lai gan tieši tā izskatās. Zars ir nolūzis tādēļ, ka tam no augšas ir uzkritis cits lūstošs zars, pārplēšot to pa jau sen ieplīsušu spraugu. Tā nu ir gadījies, ka šī vecā plaisa atradās tieši zem ligzdas. Garais zars ar apakšdaļu bijušajam ligzdas atbalstam ir zemē, bet zara augšējā "skaida", kas balsta ligzdu, ir palikusi. Jāsaka gan, ka "skaida" ir apmēram 10 cm bieza un vairāk nekā 20 cm plata, kas ir krietni vairāk, nekā daudzi zari uz kādiem citos kokos atrodas stārķa ligzdas. Tāpēc par palikušās ligzdas stabilitāti kā tādu īpašu bažu nav.
Tas, ko mēs nevaram paredzēt, ir putna reakcija, atgriežoties no ziemas ceļojuma, jo ligzdas tuvumā notikusī pārmaiņa tomēr ir visai ievērojama. Latvijā ir zināmi vismaz divi gadījumi, kad līdzīgas ļoti dramatiskas pārmaiņas ir notikušas ligzdošanas sezonas laikā – abos gadījumos zibens ligzdas kokam nospēra galotni (vienā gadījumā pusi koka), bet ligzda, kas atradās zaros pie stumbra zemāk, palika neskarta. Abos gadījumos ligzdošana bija sekmīga. Tiesa, iespējams, tad lielu lomu nospēlēja tas, ka ligzdā bija mazuļi, tie neaizgāja bojā, un putni turpināja tos barot arī pēc dramatiskajām pārmaiņām. Šoreiz tā nav. Ligzdu bojāeja ziemas laikā ir pietiekami regulāra parādība, principā nevar izslēgt pat iespēju, ka konkrētais putns ko tādu jau ir pieredzējis. Tam, ka šajos laikos galvenais šādu gadījumu iemesls ir meža nozāģēšana, nevis vēja vai sniega nedarbi, nav nozīmes. Stārķim situācija nozīmē - māja bija, mājas nav. Šajā gadījumā "māja bija ērta", māja ir kļuvusi "stipri mazāk ērta" (jo pazudis svarīgs otra putna atpūtas zars un nolaišanās / pacelšanās laukums). To mēs uzzināsim nu jau visai drīz, bet tiem, kam interesē vairāk par ligzdu nokrišanu, tās iemesliem un sekām, aicinu gaidīt nākamo stāstiņu gorī. Tas tiek gatavots tieši par šo tēmu, un drīz tam vajadzētu būt "ēterā".
Dabasdati.lv Foto: Jānis Ķuze
2017-03-09
Ziņa sagatavota LVAF finansēta projekta "Sabiedriskās pētniecības attīstīšana uz dabas novērojumu platformas Dabasdati.lv bāzes" ietvaros