Ziemeļu karaliskais albatross, Jaunzēlande, 2016/2017

[Sarmīte]

10.septembris
06:29


06:31

06:32

[skarleta]

6.32

[Sarmīte]

06:32
Bildēs trīs albatrosēni.Ja pieņem,ka vakar vakarā Tūmanako palika guļot pašā nogāzes malā,tad vidējam vajadzētu būt mūsu albatrosiņam.



06;46

[Sarmīte]

07:07
Divi atpūšas,viens mazliet zemāk trenē spārnus.

[Sarmīte]

07:40
Liekas,ka šis ir mūsu albatrosiņš,bet varbūt kļūdos.Īsta skaidrība būtu,ja atlidotu kāds no vecākiem

07;44

[Sarmīte]

07;45
Dodas pie guļošā,mazliet paklabina,bet tikai mazliet.

07:51
Parādās kāda galva,kas laikam pieder kameras demolētājam.


Kāds no Jaunzēlandes vērotājiem uzrakstīja domu,kura man arī pēdējās dienas domājas Kopš kameras pārcelšanas tā ir
GT"Mēs esam tagad attālināti. Ir grūti pateikt, ka putni ir atšķirīgi, tāpēc mēs esam atvienoti no T, kaut arī viņš joprojām ir šeit, tikai tur, kur tas ir. Attālums sagatavo mūs par lielo ticības lēcienu. Mēs vēlamies, lai viņš iet, lai dzīvotu viņa savvaļas un noslēpumainajā dzīvē, taču daži no mums uztraucas par to, ka viņš atrodas lielajā pasaulē."

[Sarmīte]

08:12
Pa visu zaļo pakalnīti ir tikai viena maza vietiņa,kurā jāietilpst trīs albatrosiem Vismaz rodas iespēja parunāties un izlemt,kuram jāmaina apmešanās vieta.

08;14

08:16

[Sarmīte]

08:20
Gan jau tam ,kurš tagad pārzin kameras remontus,tuvumā bijusi ligzda,jo atkal dodas tajā virzienā.

[Sarmīte]

09:34
Tūmanako un vēl viens bērns domā,ka atlidotājs ir viņu vecāks.Tūmanako pēc brīža saprot,ka tas nav pie viņa,bet otrs bērns mēģina diedelēt.Vai nu vecāks ir svešs ,vai negrib barot,bet tūlīt aizlido.

09;34

09:35

[Sarmīte]

09:39
Skaisti spārni un neliela varavīksne

09;40
Pakalnītē pa labi kāds tiek barots.

09;42
Tūmanako kāpj zemāk.

[Sarmīte]

10:07
Kāpjam atpakaļ

10;13

10;14
Tagad uz kameras pusi

[Sarmīte]

10;13

10:29

10;45

[Sarmīte]

11:19
Viens no albatrosēniem pie kameras atradis auklu. Ierodas reindžere un aizvāc bīstamās lietas.Vēlāk viņa informē,ka pagaidām vēl ir pilnīgi visi 23 mazuļi,bet daži jau ir gatavi aizlidot.

11.41
Šis jau izskatās pēc Tūmanako

12:01

[Sarmīte]

13;37
Nu jau gan bildes var likt,ja ierauga kādu interesantu epizodi,jo pateikt,kurš ir mūsu albatrosiņš(no tāda attāluma)ir neiespējami.Varam vienkārši sekot viņu mācībām pacelties gaisā

13:45
Garajā zālē nekāds atspēriens nesanāk

[Sarmīte]

14:21

14:28
Nu jau trīs

14:29

[Sarmīte]

14:49

[Sarmīte]

14:54

14:56


15:03
Kādam ļoti labi sanāk tā lēkāšana

[Sarmīte]

15:04
Vēl lēciens

15:13

[Sarmīte]

15:15

15;16

[Lianaliesma]

Kāds no Jaunzēlandes vērotājiem uzrakstīja domu,kura man arī pēdējās dienas domājas Kopš kameras pārcelšanas tā ir
GT"Mēs esam tagad attālināti. Ir grūti pateikt, ka putni ir atšķirīgi, tāpēc mēs esam atvienoti no T, kaut arī viņš joprojām ir šeit, tikai tur, kur tas ir. Attālums sagatavo mūs par lielo ticības lēcienu. Mēs vēlamies, lai viņš iet, lai dzīvotu viņa savvaļas un noslēpumainajā dzīvē, taču daži no mums uztraucas par to, ka viņš atrodas lielajā pasaulē."

Tāds jau cilvēks ir - egoists... gribam paturēt savā tuvumā, aizsargāt it kā, visu kontrolēt... it kā bail par viņiem, lai gan viņi taču visi dzīvo SAVĀ VAĻĀ, savā zināšanā...

Es pat nevaru ļaut savai iztēlei vaļu, domājot par mūsu goriem, kas lido pāri visai zemeslodei uz Āfriku, ir skumji, bail, satraukums ... tāpat arī šie albatrosēni tūlīt tūlīt aizlidos savā dabiskajā vidē - okeāna plašumos un pat gadiem neilgosies pēc sauszemes! ... Manam prātam tas nepadodas, liekas, ka gribas tos pasargāt, paturēt tuvumā... Piesiet!